Reiz zvaigžņotā pilnmēness naktī visa baltu kopiena saldi gulēja pēc ierastajiem pilnmēness rituāliem, izņemot jaunu meiteni Finolu, kura nespēja aizmigt. Viņa jutās noraizējusies un viņu mocīja sajūta, ka viņa savā dzīvē vēl nav paveikusi kaut ko svarīgu. Viņa juta, ka vēl nav īstenojusi savas spējas un vēlmes. Viņa juta savas dvēseles saucienu, kas mudināja meiteni iet un palīdzēt cilvēkiem. Lai gan viņas kopiena bija saskārusies ar dažādām veselības problēmām, piedzīvojusi ēdiena un citu nepieciešamo materiālu trūkumu, viņa nezināja, kā viņiem palīdzēt, kaut arī patiesi to vēlējās.

Tonakt pusnaktī, vasaras saulgriežos, nespējot aizmigt, viņa piecēlās no savas gultas un devās augšup uz tuvējo pilskalnu, no kura pavērās neparasts skats uz naksnīgajām debesīm. Debesīs mirdzēja tūkstošiem zvaigžņu, un Finola apbrīnoja vienu no tām, sauktu par Rītausmu. Apskāvusi ozolu, viņa centās gūt sirdsmieru. Taču tas bija ārkārtīgi grūti. Viņa lūdzās par visu, kas viņu ieskauj, sākot no floras un faunas līdz dzīvības spēkam, kas plūst pa visu pasauli.

Lai nenosaltu, viņa iekūra nelielu ugunskuru un aizlūdza gan par uguni, gan gaismu, gan skaņām, kas sprēgāja no iedegušā ugunskura. Meitene pielūdza visus debess ķermeņus, mēnesi, sauli un visas zvaigznes, kas spīd debesīs. Apskāvusi ozolu, viņa arī lūdza tam palīdzību, gudrību un zināšanas, lai varētu beidzot saprast dvēseles saucienu. Viņa domāja – kas ir tas, ko dvēsele ik dienas vēlas viņai pateikt, neļaujot koncentrēties nevienam darbam vai aizmigt naktī. Viņa lūdza un raudāja, gan pateicoties, gan lūdzot ūdeni un zemi, kā arī pilskalnu, uz kura pilēja asaras, lai tie viņai palīdzētu.

Meitene, kuru ieskāva uguns, pilnmēness un zvaigžņu gaisma, mēģināja ar savu akmens rūnu palīdzību izzīlēt, kāds būs viņas turpmākais ceļš un kāpēc viņas dvēsele ir tik satraukta. Mēģinot saprast rūnu vēstījumu, arvien parādījās tā pati atbilde – gaidīt. Meitene lūdzās, raudāja, runāja ar apkārtni, līdz beidzot, apskaudama simtgadīgo ozolu, aizmiga no noguruma. Saldi aizmigusi, viņa piedzīvoja pravietisku sapni (šādas spējas viņai bija jau no agras bērnības, bet meitene vēl nekad tās nebija pielietojusi).

Viņas sapnī milzīgs pūlis pulcējās pie ugunskura. Viņi visi, skatoties debesīs, dzēra zaļu virumu un murmināja “kaņ-kaņ-kaņepes, kaņepes”. Vēlāk sapnī meitenei parādījās neliela sieviešu grupa no viņas kopienas. Dažas no viņām sēja sēklas, citas kaut ko šuva, turpretī vēl citas sievietes lasīja zaļas lapas. Vēlāk notikumi sapnī atkal norisinājās pie ugunskura. Tomēr šoreiz cilvēku ieskautā pilskalna centrā vairs nebija ugunskurs, bet gan pati Finola. Viņi veica upurēšanas rituālus un dziedāja, turot zaļa auga saknes, sēklas un lapas. Viens pēc otra tie tika uzlikti meitenei uz ceļiem. Visi griezās ap viņu, dejoja un izteica pateicību visam dzīvajam par meitenes atklājumu.

Vēlāk Finola sapņoja, ka viņa gatavo dzērienu, sēklas un citus produktus, kurus izmantos nākotnes cilvēki. Tieši šie produkti meitenei likās ļoti savādi. Viņa nekad neko tādu nebija redzējusi. Pēc šīs vīzijas kāds sapnī viņai čukstēja: “Celies, Finola, un ej, parādi visiem šīs zemes radīto zaļo zeltu! Tas ne tikai palīdzēs jūsu kopienai atveseļoties, bet arī palīdzēs ikvienam saglabāt spēku un veselību, iegūt pārtiku un virves zvejošanas laivām; tas arī palīdzēs nedzimušajiem bērniem saglabāt veselību. Finola, tas ir tavas dvēseles ceļš. ”

Balss pazuda, un meitene pamodās pirms rītausmas. Nosvīdusi viņa papurināja galvu, cenšoties aizmirst redzēto sapni. Pamodusies un galu galā atvērusi acis, viņa piecēlās un steidzās atpakaļ pie ciema iedzīvotājiem. Viņa kāpa lejā no pilskalna un nokļuva uz taciņas, kas atšķīrās no tās, pa kuru viņa parasti gāja. Finola steidzās atpakaļ, lai paspētu atgriezties, pirms vēl kāds būtu pamanījis, ka viņa visu nakti pavadījusi pilskalnā viena pati. Mājupceļā viņa aizķērās aiz kāda akmens, un paklupusi iekrita zaļā laukā, kurā auga gari augi ar neparasti spēcīgu aromātu.

Piepeši viņa ieraudzīja sava nesenā sapņa uzplaiksnījumus un piedzīvoja pēkšņu atskārsmi. Viņa saprata, ka sapnī viņas cilts pateicās viņai par to, ka meitene bija atklājusi un parādījusi šo zaļās augu īpašības, priekšrocības un izmantošanas iespējas. Sapnī redzētās saknes un sēklas, kas tika nomestas meitenei uz ceļiem, simbolizēja dziļās un spēcīgās viņas senču baltu saknes. Tās bija zināšanas ar plašu un neizsmeļamu vēsturi, tradīcijām un kaņepju kultūru, kuras, baltu ciltīm ceļojot pa visu pasauli, bija aizmirstas un pazudušas laika plūdumā.

Meitene paņēma rokās zaļo augu un staigājot turpināja atkārtot sapnī izskanējušos vārdus: “kaņ-kaņ-kaņepes-kaņepes-kaņepes, kaņ-kaņ-kaņepes-kaņepes-kaņepes”. Atgriezusies pie savas cilts, meitene izstāstīja savu pravietisko sapni visiem līdzīgi domājošajiem cilvēkiem un saprātīgajiem savas kopienas locekļiem. Visi vīrieši nekavējoties sekoja meitenei un devās uz lauku. Pa ceļam uz zaļo kaņepju lauku, viņi neizpratnē kratīja galvas, nespēdami saprast, kā viņi to nebija pamanījuši agrāk.

Ilgu laiku viņi visvisādi pārbaudīja šo augu. Viņi to izkaltēja, auda audumus, atkal to iesēja un izpētīja, kas no tā būtu derīgs ēšanai. Pēc gada meitenes sapnis piepildījās. Baltu sievietes ieguva kaņepju sēklas no īstiem graudiem, darināja apģērbu no kaņepju dzijas; vīrieši vija virves zvejošanas laivām, kā arī izmantoja virves, lai nostiprinātu savu māju jumtus.

Tikmēr Finola salasīja lapas un vārīja no tām zaļu šķidrumu. Ikreiz, kad kāds no cilts locekļiem saslima, Finola tam iedeva zaļo šķidrumu un lika citiem šo cilvēku netraucēt. Viņa lika saslimušajam doties pie miera. Izdzēris zaļo šķidrumu, pacients dažkārt pamodās pēc divu vai trīs dienu dziļa miega un jutās vesels, atspirdzis un dzīvības pilns.

Visa kopiena bija ļoti sajūsmināta un tādēļ kādu vakaru Saules atgriešanās laikā cilts locekļi, lai parādītu savu pateicību, noorganizēja ziedošanas ceremoniju par godu Finolai. Viss notika tieši tāpat kā viņas sapnī. Tikai šoreiz, pateicoties visam dzīvajam un meitenei, kura atrada kaņepes, balti šīs kaņepes nosauca Finolas vārdā. Viņi iecēla Finolu par kaņepju aizbildni un dziednieci. Finola beidzot sajuta, ka viņa ir atradusi savas dvēseles ceļu. Viņu vairs nemocīja dvēseles kliedziens, tas tikai turpināja vadīt un palīdzēt meitenei realizēt viņas mērķus un sapņus.

Katru gadu īsākajā vasaras naktī viņa staigāja pa pilskalnu zem pilnmēness debesīm. Tikai šoreiz viņa vairs nebija viena, bet kopā ar visu savu cilti. Visi, kas sēdēja pie simtgadīgā ozola, pateicās visai dzīvajai radībai, iemīļotajai Rītausmas zvaigznei un pilnmēnesim par Finolas ceļa izgaismošanu. Kad dvēseles kliedziens meiteni aizveda pie zaļā zelta atklāšanas, visa radība bija vienota ar Finolu; viņi bija kopā ar meiteni, palīdzot viņai, kad tā viņus lūdza, pateicās, lūdzās un ticēja viņiem.

Vairāku tūkstošu gadu laikā kaņepes bija pakļautas dažādiem likteņa pavērsieniem. Bet šodien tās atkal ir atgriezušās pie mums. Kaņepju iekļūšana mūsu senču asinīs ir palīdzējusi izaudzināt daudzas paaudzes. No tiem dzimuši ne tikai lietuviešu varoņi, bet arī mūsdienu Lietuvas bērni. Arī jūs, visi mani dārgie lasītāji – ikviens no jums, kas šobrīd lasāt šo leģendu. Baltu senči sniedza meitenei vērtīgas zināšanas, viņas misija bija likt cilvēkiem atgriezties pie dabas, kopienās, kā arī mudināt ikvienu dzīvot veselīgi un izmantot dabas produktus.

Bet vai jūs zināt, kāpēc jūs lasāt šo stāstu? Kad Finola vēl bija ļoti jauna, kādu dienu, lasot kaņepes, viņa ieraudzīja pienenes galviņu ar sēklām. Pūšot baltās pūkas, viņa palaida gaisā savu sapni, lūdzot visiem nākotnes bērniem, tāpat kā viņai, atklāt saikni ar dabu un uzzināt vairāk par kaņepēm – šo zaļo zemes dārgumu. Viņa arī lūdza, ka gadījumā, ja kādreiz viņu aizmirstu, uzrastos kāds cilvēks, kas atdzīvinātu kaņepes kā savulaik Finola. Tā īpašā meitene, kura būs cieši saistīta ar dabu, nosapņos šo leģendu un pierakstīs to uz balta papīra, lai nodrošinātu stāsta nemirstību.

Šī kādas meitenes sacerētā leģenda ceļoja tūkstošiem gadu, līdz kādu dienu tā nonāca pie Zviedrijas iedzīvotājiem, kuri centās izvēlēties nosaukumu stādīšanai paredzētajai kaņepju šķirnei. Šis īpašais kaņepju veids līdz pat šai dienai tiek izmantots sēklu, izspiestas eļļas, sausu ziedu galvu un lapu tējai ražošanai. To lieto arī dažādiem citiem veselības produktiem. Tādēļ zviedri, lai pateiktos meitenei par šīs zaļās dabas dāvanas atkārtotu atklāšanu un saglabāšanu ar leģendu palīdzību, šo īpašo šķirni nosauca Finolas vārdā.

Ir pagājuši daudzi gadi, daudzas lietas ir mainījušās, taču šodien kaņepes piedzīvo renesansi, atdzimšanu. Cilvēki jauna atklāj kaņepes, atkal tās izmanto un ļoti augstu novērtē – tāpat kā senos Finolas laikos. Daudzu gadu laikā kopš šī stāsta pavēstīšanas, kaņepju vārds vēsturē daudzkārt ticis aizmirsts. Mūsdienās vasaras saulgriežos, gada īsākajā dienā, cilvēki dodas papardes zieda meklējumos un veic dažādus rituālus. Svinot Rasas svētkus un Jāņus, pirms vairākiem gadsimtiem tajā pašā Jāņu naktī Finola kopā ar savu kopienu pielūdza kaņepes.

Lai arī mūsdienās neviens nesvin senos svētkus, pielūdzot kaņepes, tās pamazām atgriežas ne tikai lauksaimnieku dzīvē, bet arī cilvēku virtuvēs un medicīnas iestādēs. Bet balti joprojām ir un paliks mūsu senči. Tās ir mūsu saknes, sēklas, no kurām dzima mūsu tauta un lietuvieši; tad dzima mūsu vecvecāki, vecāki un, visbeidzot, mēs paši. Baltu asinis bija un joprojām plūst mūsu dzīslās. Mūsu senči izveidoja unikālu saikni ar dabu un augiem, un ļoti augstu vērtēja savu kopienu.

Nezinu, kā jūs, bet mēs vēlētos atgriezties pie dabas, sapulcināt visus kopienā, kas popularizē veselīgu dzīvesveidu, un mudināt cilvēkus patērēt ievērojami vairāk dabas produktu. Tas ir tāpēc, ka visi produkti, ne tikai kaņepes, ir maģiski, jo tos audzē mūsu Māte Zeme. Mēs esam savu senču bērni, un ar saviem darbiem mēs varam atdzīvināt mūsu senču garu un visu labo ieviest arī mūsu ikdienā.

Kas mēs esam? Tādi paši cilvēki kā visi, kas staigā pa šo zemi. Mūs dara unikālus tas, ka mēs turpinām radīt dažādus produktus no kaņepēm, kā to savulaik darīja Finola. Mēs žāvējam kaņepju lapas un pumpurus tējai, gatavojam garšvielas, sēklas, spiežam eļļu, sajaucam to ekstraktu ar medu. Ar kaņepju palīdzību mēs vēlamies palīdzēt jūsu ģimenei radīt harmoniju sevī un apkārtējā pasaulē. Mēs vēlamies uzlabot jūsu veselību un pašsajūtu un iedvesmot jūs atgriezties pie savām saknēm un pašiem pie sevis. Mēs veicinām kopību, draudzību, saikni ar dabu un mūsu senču vērtību saglabāšanu.

Katru reizi, kad apskaujam koku, mēs domājam, cik aizraujoši būtu uzzināt par savu izcelsmi. Kas ir jūsu senči? Kāda ir jūsu vēsture? Vai šīs vērtības ir svarīgas arī jums? Ja tā, mēs ar lepnumu vēlamies jūs uzaicināt pievienoties mūsu kopienai. Ja arī kādu dienu mēs, iespējams, nespēsim sanākt visi kopā, mēs vēlamies aicināt jūs apskaut koku vai vienkārši iedomāties sevi, apskaujot simtgadīgu ozolu, kopā ar visu sabiedrību un visiem saviem mīļajiem. Radiet savu unikālo sapni, iedomājieties to savā iztēlē, pierakstiet to un saglabājiet līdz brīdim, kad saprotat, ka šis jūsu dvēseles kliedziens, jūsu sapnis un jūsu vēlēšanās jau ir piepildījusies. Nekad neaizmirstiet sekot savām vēlmēm, vīzijām un sapņiem un pārveidot tos mērķos; turpiniet neatlaidīgi iet uz mērķi, līdz kādu dienu to sasniegsiet. Atcerieties, ka, kaut ko darot, lai sasniegtu mērķi, agri vai vēlu viss piepildās un piepildās pat bez sapņa.